Mana pirmā pieredze ar programmatūras integrāciju bija dārga mācība. Uzņēmums, kurā strādāju, nolēma savienot krājumu uzskaites sistēmu ar tirdzniecības platformu.

Izklausījās vienkārši. Nebija.

Pirmā kļūda – ignorēju datu kvalitāti

Mēs uzreiz sākām veidot integrāciju starp abām sistēmām. Neviens nepārbaudīja, vai esošie dati vispār ir lietojami. Vecajā sistēmā produktu nosaukumi bija haotiski – dažreiz ar garo svītru, dažreiz ar īso, reizēm bez tās.

Kad integrācija sāka darboties, radās trīssimt dublējošos ierakstus. Tīrīšana prasīja divdesmit sešas stundas, ko apmaksāja IT speciālists par sešdesmit eiro stundā.

Kļūda numur divi – neizvērtēju sinhronizācijas biežumu

Es iestatīju reāllaika sinhronizāciju. Katrs mazākais labojums uzreiz pārgāja uz otru sistēmu. Skanēja profesionāli.

API pieprasījumu skaits pārsniedzis limitu jau otrās nedēļas vidū. Papildu pakete maksāja deviņdesmit eiro mēnesī. Stundu sinhronizācija būtu bijusi pietiekama un iekļāvās bezmaksas plānā.

Kas darbojās galu galā

Trešā problēma bija pilnīga kļūdu apstrādes trūkums. Kad kaut kas neizdevās, integrācija vienkārši apstājās. Neviens to nepamanīja divas dienas.

Vienkāršs e-pasta brīdinājums būtu glābis situāciju. Šī funkcija ir iekļauta lielākajā daļā automatizācijas rīku bez papildu maksas.

Tagad katru jaunu integrāciju es sāku ar datu auditu un testēšanu mazā apjomā. Tā ekonomē vairāk nekā agresīva pieeja.